Baltas sēnes

Mēs sēžam tumsā gaidot. Kad kāds atradīs pareizo ceļu, kad kāds pārliecinoši skaļā balsī pateiks, ka jāceļas un jāiet. 
No mazām baltām saknēm izaug mazas baltas sēnes, uzvelk mazas cepures un dodas apēst melnos briežus. Es pieceļu zāli kājas ar klusumu. Jūs tik ļoti gaidat, tik ļoti cerat, ka zinu, ka esmu atradis, ka ticat. Bet es tikai ļauju spīdēt dažām šķautnēm asaru, dažiem sasalušu un salauztu asaru stūriem vakara saules staros. Tik ļoti patiesi un smalki sīki, ka Tu domā, ka esi es. 
Zem pagalmā gulošā, satrunējošā vītola stumbra kuras uguns un karsē zemē iedzīto metāla stieni. Koks piesūcas miglas un izgaist, pamazām izgaist slapjajā kalnu takā, tas uzsūc mūs velēnās un sapņainos meklējumos. Tu pacel acis pret miglu un izstieptās plaukstās turi pulsējošo ūdens peļķi ar atspulgiem. Asins piles no deguna. Izjauc klusumu rīts. Tu ielej vēl vairāk miglas un asaru. Un mēs esam tik noguruši melot un aizliegt sev dejot.