fak

Mēs bijām jauni un apreibuši, mazliet traki un mazliet greizsirdīgi, laimīgi un dusmīgi, priecīgi un skumji. Mēs gribējām visu, mēs darījām visu, mēs bijām bezgalīgi. Mēs bijām visur, vienā pusē un otrā, savs ceļš ejams un savs rūgtums dzerams. Savs laiks pavasara asniem un rudens saltumam, savs laiks dziesmām un savs asarām.
Un nē, nav par daudz, ir tikai parāk maz. Ir tikai dziļāk un sāļāk, ir tikai skaļāk. Un nav nozīmes cik aplauzti spārni, cik sadeguši tilti, cik novītuši ziedi.
Un ja lidot vairs nevar, tad rāpo uz priekšu līdz aplauzti nagi un sāp ceļi. Un ja to vairs nevar, domā par rītdienu un saullēktu, kas varbūt pateiks ko jaunu. Taču sirdī jau saproti ka nē, viss ir pateikts un viss ir izdzīvots kā tam bija jābūt.
Un saule riet, mākoņi noklāj atlikušo debess gaišumu un nakts ietinas kaut kur starp miglu un nožēlu, ka tā tomēr sanācis. Un viss apklust, lai rīt atkal dziedātu un dejotu un dzīvotu kā vēl nekad. Vai vismaz izliktos, ka viss ir labi.