heroes


heroes

Tik vien ir dots, kā nodzīvot skaisti, neatvainojoties un nenožēlojot. Un nav nozīmes vai kājas sāp no putekļainas ceļmalas akmeņiem vai no dārga sporta auto pedāļiem, nav nozīmes ne karjerām, ne ģimenēm. Tik vien ka nodzīvot, lai nav žēl nepagūtā, lai nav žēl iztērētā, lai varētu nosirmot ar prieku, zinot par ko tas ir. 
Aizdedz sveci, lai paliek silti, lai paliek gaiši. Aizdedz no abiem galiem, lai nenodziest, lai neizplēn vējā. Nu un ka nodegs ātrāk, nu un ka nepaliks uz mūžiem. Jo rūp tik tas, kas dzīvots, tiks tas mirklis, kas lidots un elpots tā ka sāp. Un kliedziens, kas neapspiests, kā vējš, kas nepakļauts. Lai dvēsele kliedz ik dienu, uz visu, kas neparasts, uz visu, kas nepieradināts, uz visu, kas svarīgs, uz visu kas kūtrs pārāk un lēns.
Un lec ar aizvērtām acīm, nezinot kas tālāk. Lec, lai nodreb bailīgie un lai nedrošie klūp. Jo nav kur paklup, ja tu ej pāri visam, ja tu dejo kā viļņi jūrā, ja tu dedz kā saule dienas vidū. Jo dzīvot nozīmē mirt, un tikai tas ir dzīvojis, kas nav baidījies kliegt, kas nav baidījies lidot un mirt. Un ja rīt vairs nebūs kur lekt, ja nebūs uz ko kliegt, tad es būšu dzīvojis gana, tad būšu izdarījis visu kas jādara. Bet šodien es degšu kā sarkana liesma pusnakts karstajos ugunskuros, kā nejaušs skatiens sastapts pūlī, kā saullēkts virs nemierīgas jūras bargajiem saucieniem. Un šodien es būšu kā neesmu vēl bijis, lai rīt ir ko atcerēties, lai rīt ir ko smaidīt, lai rīt ir vēl spēks. Spēks lekt un spēks kliegt.