Šī ir mana pasaule


Šī ir mana pasaule

Šī ir mana pasaule. Gan dzestrie, ievu ziedu smaržas pilnie pavasara rīti, miglā tītas piemirkušās pļavas, gan purva muklājā iepīts rudenīgs zirnekļa tīkls gaidot nejaušu garāmgājēju vai vienkārši saullēktu. Karstie jūlija dienasvidi un tveicē gaistošās ēnas gaidot lietu no melnajiem mākoņiem virs meža. Ziemas aukstumā izturētais un saules vēso staru auklētais žilbinoši garšīgais sniegs. Asins sarkanie saulrieti virs ezera un zvaigžņu pilnās naktis, līdz sareibst galva.
Tālumā skan noklīdušas govs sauciens pēc mājām, kāds suns ierejas pamodies no saraustītā pēcpusdienas miega un vibrē visa pasaule, viss vienā ritmā, vienā dunā, kā nebeidzama melodija, nebeidzama dziesma par bezgalīgo un skaisto un vienkārši sarežģīto. Un Tu jūti kā griežas pasaule, kā griežas un mežonīgā ātrumā kaut kur traucas visa Saules sistēma, un Tu zini to sevī, vēl pirms skolas fizikas nodarbībām, pirms grāmatām, pirms visa. Tas viss ir Tevī, jau no laika sākuma un pirms.
Un Tu jūti kā kaut kur virs kalniem paceļas migla, kaut kur ierūcas lācis un pamostas putna bērns rīta dzestruma ietvertā ligzdā. Tu jūti to visu vienlaicīgi, tagad, te, šajā mirklī. Viss notiek tagad. Viss notiek Tevī.
Tad Tu ievelc plaušās gaisu, aizver acis un palaid vaļā visu iemācīto un teikto, aizmirsti visu un Tevī ieplūst brīvība un mežonīgas kalnu upes straujums, kalna klusā vibrācija, meža šalkoņa. Tevī ieplūst pasaule. Mana pasaule.
Izelpa un atkal viss no jauna.