Kā sveces purvā

Uz skatuves dubļainām kājām. Man nevajag tavus smieklus, man nevajag aplausus tavus. Es gribu tukšu zāli, kas smird pēc tabakas un mazliet veca koka. Es gribu pagātnes rēgu atzinību un aizsmakušus smieklus, netīrus pirkstus, kas pieskaras manai sejai. Sāpes krītot. Tu pieradīsi.
Un koka rāmojs pazudis laimes izskats, saplēstos spoguļos elpojam dzīvi.
Tu lasi un prasi ko pīpē šis aktieris, un man ir žēl. Tik ļoti žēl. Es aizveru priekškaru, notupjos ceļos un smejos. Smejos kā slota, stūrī nolikta.
Pēc izrādes smirdošas glāzes un vēl vairāk putekļu nāsīs. Mēs elpojam savu dzīvi. Kā sveces purvā.