Kurlums

Atmiņu saplāksnis krāj putekļus stūrī. Viena burta burvības izmisums. Šis ir ievads.
Un ja jau saņemties, tad labāk, tā pa īstam. Un pēkšņi es izbijos savas ādas. Alumīnija stūris. Ielej man vēl. Mēs gribam doties turp. Un klusībā dziedāt, un klusībā smieties. 
Un daudziem nav dots, daudziem gribas vēl. Sarkanas avenes.
Kristāla kupenās sasnidzis prieks, kļavu lapās iedzimts plastmasas joks. Un tu nesaproti, jo esi vienkāršs un prasts. Un man nav žēl, jo neko negrasos paskaidrot. Un tev liekas, ka dzeru, bet tev nav vārda. Tev nav spēka pateikt taisnību. Klusē un spiedz. 
Ritmā aug koki un paklausa stīgas. Basos pazūd miegs. Bet man nav vienalga. Gultas rīts, saule aust un sāp. Un varbūt vēlreiz. Un vēl. 
Un tev joprojām nav skaidrs. Un es smejos.