Mēs braucām zvejot.

Pirksti, smagi kā veseri pielijušās pļavās, dzenot smagajā pavasara zemē govs ķēdes mietu, krīt uz klaviatūras taustiņiem. Ritms ieaijā un kā bērns iemieg. Un neviens nepažēlos. Un neviens nebūs drosmīgs. 
Nezāles neiznīkst, mēs tikai dziedam sev. Lielā baltā lapā paslēpies melnums liek domāt par rītdienu, kuras nav. Un mēs kaut ko meklējam un kaut ko atrodam. Un man stāsta lietas un es māju ar galvu. Bet mēs neesam šeit, mēs esam tur. Dzenam zemē mietu.
Piebraukt pārāk tuvu kraujas malai, uz atvadām pieskaries plecam un klausīties savus bērnības domrakstus. Atmiņas nemirst kopā ar mums. Un ieelpot miglu. Ar alumīnija putekļiem. Es rakstu nākotnes atmiņas. Seko man un nekas nebūs.
Tagadne ir pārāk īsa, lai to saprastu. Mēs lasam pagātni un melus, vajadzēja aiziet toreiz.
Tu domā, ka vara kontakti deniņos Tevi izglābs? Mēs braucām zvejot.