Šorīt dvēsele nekliedz


Šorīt dvēsele nekliedz

Šorīt dvēsele nekliedz, tā guļ saritinājusies kā kaķis spilvenos un murrā un mazliet met spalvu. Un viņai šorīt viss vienalga. Un es kā pamesta čaula tinos palagos jo ir mazliet vientuļi bez dvēseles kamēr viņai atvaļinājums.

Gan jau ka kaut kur aust saule, kaut kur cilvēki ēd brokastis un sabučojas, gan jau. Bet te, palagu melanholijas vientulībā dzimst idejas, sapņi un naivas ilūzijas. Un varbūt tieši naivais, tieši tas vienkāršais ir tas pareizais un ticamākais.
Un nav pareizi vai nepareizi greizi, ir kaut kāda ķīmija galvās un tas kas citiem liekas muļķīgi vai nepieņemami mums trakajiem ir ikdiena un mazliet laimes.
Labrīt!