Plastmasas karš

Lietus lāse notrauc putekļus no sausajām egļu skujām, nokrīt netīra manā plaukstā un rit lejup pa roku, pretēji asins ritei, kas spītē gravitātei. Mēs esam dzimuši citai pasaulei, mēs esam dzimuši iekarot zvaigznes, bet mums māca sargāt šo pasauli un ēst mazāk gaļas. Mums māca būt vājiem un, projām ejot, nopūst sveces liesmu. Mēs skatāmies baletu un klusi sadeg mūsos nesalauztie šķēpi, satrūd kara dziesmas. Un ikviena tēva domās kaujas dēli hokeja laukumā, jo tā ir pieņemts zaudēt.
Mēs esam akli un aizmirsuši domāt, jautāt kāpēc. Likteņa pamestie un melu nokautie. Un kliedzienus nedzird.
Lietus lāse, netīra, sajaukusies ar sviedriem, nokrīt meža zaļajās sūnās, to saplosa kāras saknes un jauni asni, sarauj gabalos, saplēš, un tā zin, ka ir dzīvojusi, ka ir derējusi. Un asni raujas augšup, tuvāk saulei, gadu tūkstošiem un simtiem dienu. Uzvarēt un izdzīvot. Es esmu tikai skatiens. Es esmu tikai atmiņas. Es esmu miris jau sen, pirms dzimuši sapņi, es esmu bezgalīgs, es esmu rītdiena. Svece bez gaisa nedeg. Karā uzvar plastmasas ieroči.