reibums


reibums

Aiz koku galotnēm atkal laižas saule, kuras ugunskurs un līdz ar sauli un priežu zaru dzirkstelēm izgaist pēdējās realitātes atblāzmas. Es esmu brīvs, es esmu patiesi brīvs. Es dzīvoju savā galvā, par ko tik daudz agrāk uztraucos, jo tas nesaskanēja ar karjeras izvēli un darba devēju vēlmēm, kā arī pārējo cilvēku idejām par mani. Es esmu brīvs savos uzskatos un tajā ko vēlos no dzīves, jo beidzot nebaidos sev pateikt kas tas ir, un nav avirs aizspriedumu un centienu kaut ko sasniegt, es skaidri zinu kā gribu un kā es dzīvoju. “Abstrakts un brīvs” – jo dzīve nav 8 darba stundas un nodokļu atlaides, dzīve nav vakars bārā vai televizorā. Dzīve ir kas tik sasodīti vairāk, ka man joprojām reibst galva, joprojām no rītiem ir pārsteigums par saullēktu. Un es mostos ar putnu dziesmām, līdz tie sajutuši pirmo saules blāzmu, un eju gulēt kad vairs nav spēka, kad dzīve iedevusi par daudz. Savā gultā, teltī pie ugunskura, vai vienkārši mašīnā, un tad kad esmu noguris pietiekoši, lai izbaudītu miegu kā atmodu.
Un nav ne sistēmu, ne likumu, ne rājienu.
Un tad atklājas tas, kas ir zem šī visa, zem iemācītās uzvedības maskām, zem ikdienas birojā. Un tur ir burbuļojošs strauts ar enerģiju, ar tīru ūdeni, kuru sadzēries Tu lido pāri Latvijai vai puspasaulei, lai tikai atkal iegūtu to sajūtu. Tu medī sajūtas un reiboni, nevis naudu un karjeru. Un Tu sapņo tikai par vienu, atkal veldzēties taja burvībā, tajā neprātīgajā kosmosā, tajā pārpasaulīgajā vienkāršībā, kaut vai tikai uz brīdi.
Un jums nav ne jausmas par ko es runāju, bet šobrīd man ir vienalga, jo es esmu brīvs. Es esmu bezgalīgs.
We are infinite.