Sapņi


Sapņi

Sapņi, kas kaut kur tālumā šķiet mūsu esam, ir kā horizonts. Ne mums tos aizsniegt, bet to apzināties ir tik sāpīgi. Tāpēc es to nedaru. Es sapņoju un ceru, ka reiz būs. Pat ne ceru; tikai iztēlojos. Kā būtu, ja būtu. Un kas tur slikts. Jo vai ir noteikts kas ir un kas nav, kas ir un kas būs?
Dzīve ir reibonis, nāve – apskaidrība. Es esmu nolemts apreibinātais.
Es esmu gudrais, un… Vai tāpēc es ko saprotu. Es izplešu spārnus, mazliet apdedzinos slavas staros un aizlidoju pretim pavasarim, kas kā narkotika vilina tur laukā.
Es esmu Visums. Ja tu domā, ka nē, tu kļūdies, jo domāt ir balva. Vai tu zini, kas ir Visums? Kāds tas ir? Arī es nezinu, tāpēc iztēlojos, ka tas ir kā es. Bezgalīgs un vienreizējs. Mainīgs.
Aizver acis un laid sevi pavasarī. Ja domā, ka nav vērts – tomēr pamēģini. Ne tev kas pieder, ne tev ir ko zaudēt. Lido. Un esi lidojums. Kā es.
Zvaigznes nes mūsu sapņus tālu prom un neatskatās, jo tām ir vienalga. Tām nerūp. Tām nesāp. Sāpēs dzimst mīlestība, jauna dzīvība vēl nav radusies bez sāpēm. No sāpēm nevajag baidīties, tās sargā mūs no mums pašiem. Zvaigznes ir skaistas. Bet tālu prom. Relatīvi.