sevis vairs nav žēl


sevis vairs nav žēl

Katrā paaudzē, gadu no gada tiek meklēts skaistais un patiesais, ideālais un bezgalīgais. Un katru reizi tas nespēj atrauties no klišejiski banālās interpretācijas sliekšņa pat par diviem soļiem. Banālais panāk un pieķeras cieši klāt.
Daļēji tas ir tāpēc, ka skaistā ideāls skrien mazliet smieklīgā solī un ik pa brīdim atskatās kā veca vista uz gaili, ka tik es neskrienu pārāk ātri, ja nu nenoķer.
Mūs aicina iet līdzi modei, sekot aktuālajam, pirkt, patērēt un iemūžināt mirkļus, kas patiesībā nav nekā vērti, jo piedzīvoti atskatoties, piedzīvoti stostoties par vēl nenopirkto. Un reti kurš saprot, reti kurš piedzīvo to īsto un skarbo, to patieso un neatkārtojamo, kad paslīd pirksti un roka tver gaisu akmens vietā, kad galva noreibst un satumst pārāk strauji, kad baltais ir viss un visur. Un reti kurš dzīvo tā, ka nav žēl. Un nevis beigās žēl, bet tieši tagad, kad sevis vairs nav žēl.