Skumjš akmens


Skumjš akmens

Aizmirstas vārda dienas krājas cepumu piebirušās burtnīcu lapās, sirmie mati tiek rūpīgi nogriezti un paslēpti daudzstāvu mājas kopējā miskastē, ar netīru priekšautu apāvies viesmīlis pasniedz vāji siltu kafiju un tālumā iekliedzas pīle. Man nav ne jausmas kur un kad es esmu, ir tikai šis nepateicīgi mežonīgais savvaļas mirklis ar iedomu pilnām somām un baltiem ratiņiem piena paku pārvadāšanai. Tikai šis žilbinošo klaviatūras taustiņu mudžeklis, kas laiku pa laikam pārvēršas dzirkstošās straumēs un mazliet dubļainos zābakos pievārtē blakus jau dzeltenīgajām nātrēm, kuras tā arī neviens neplūc. Šis mirklis jaucas ar nepateiktām pateicībām un no eļļas netīrām rokām bērnībā. Tik daudz nepateiktā un nepiedzīvotā, tik maz pateiktā un saskanīgā, un atkal vējā plīvo iedomātie matu vāli. Un kliedzot tas viss iet uz priekšu un nelaiž vaļā un netaisās dziedēt. Jo nav jau rētu, nav jau sāpju, nav jau nepiedotā. Tikai vārdi un mazliet skumju akmeņu ceļmalās, tikai mazliet skumju cilvēku ielās.
Un nē, man viss labi, es tikai esmu ļoti ļoti skumjš akmens.