Smaragda atvari


Smaragda atvari

Iziet uz balkona un kliegt uz visu pasauli un smieties līdz asarām un tad mesties divos atvaros smaragda zaļos, lai notiek kas notiktdams, lai kliedz visa pasaule līdzi.
Līdz aizrijos no smiekliem un asarām, līdz aizrijos no laimes, līdz sirds apstājas no bezgalības, no baudas.
Un soļot nebeidzamu ceļu, nepaklupt un nesasities, un nesāpēt un negribēt apstāties. Ceļmalas akmeņus spert pretīm saulei un putekļainām smilgām, uz asfalta malas nolikt galvu līdz vakara rasa veldzi sniedz.
Aizbēgsim un saulē sadegsim, aizbēgsim un miglā noslīksim, un atkal, atkal vēlreiz nomirsim, lai piedzimtu no jauna. Lai piedzimtu tur kur toreiz, tur kur toreiz spīts un miegs ir pārvarēts.
Un es lekšu, es lidošu līdzi, es spārnus ugunī metīšu un no kraujas aizvērtām acīm lejā slīdēšu. Begala jauns, bezgala dzīvs. Jo dzīvot nozīmē degt, jo dzīvot nozīmē nenosmakt.