Smiltis


Smiltis

Klusi nokrist smiltīs, tik tuvu un reizē tik tālu. Neaizveramām acīm vērot kā apmācas ikdienišķais šķitums. Līdz smilšu graudi paceļas gaisā un savijas bezgalīgās vērpetēs virs un ap manis, paceļ savās asajās plaukstās ik vītušo ziedu no saules pielietajām pļavām. Līdz tie samaļ visu savā ceļā un nomet uz ceļmalas akmeņiem kā putekļus, kas nevienam vairs nav vajadzīgi. Līdz pārguruši nolaižas atkal uz zemes, no kuras nākuši un patīkamā nogurumā nogaida nākošo, pagurušo, smiltīs paklupušo ceļinieku. Lai samaltu arī viņa domas.