Spoguļu aukstie pirksti ar perfektu manikīru un svina asmeņiem pieskaras manam a


Spoguļu aukstie pirksti ar perfektu manikīru un svina asmeņiem pieskaras manam a

Spoguļu aukstie pirksti ar perfektu manikīru un svina asmeņiem pieskaras manam augumam, izkropļotās realitātes retie vaidi izdziest vēsajā gaisā un pa šoseju lēnām aizslāj akls alnis. Mēs esam nolemti neveikliem smaidiem un ieroču aukstajai dunai, mēs esam apzīmogoti slīkt cietsirdīgajā smakā un tiražēt melus, lai iepatiktos viens otram. Mēs esam zaudējuši. Mēs nekad neesam spēlējuši prieka pēc. Un tagad tu saki, ka vajag apreibt un dzīvot, bet es saku, ka viss, par vēlu spēlēt, viss kas atlicis, ir savākt kārtis un izsaukt taksi Tam, kas guļ savos vēmekļos pie blakus galdiņa. Nauda ir nodzerta un kārtis saburzītas un spēle turpinās, bet spēlē bārmenis ar apkopēju un viņu ārlaulības suns. Un steigā tiek apmazgāts kārtējais melu tramvajs. Jo kurš gan Teiks patiesību stāvot kails spoguļa priekšā. Kurš gan melos?