Tik dzīvs.


Tik dzīvs.

Kā purvā noslīcis akmens, sirdspuksti sitas dobji dunot prom bezgalībā. Lietus lāses kā asi šķēpi notriec katru sev ceļā trāpījušos lapu, iemin to zemē un aizmirst. Saule piķa melna, kā liels svārsts šūpojas turp un atpakaļ pār svaigi izrakto bedri mitrajā zemē. Smaržo pēc trūdiem un sveķiem, pat vāveres klusē paslēpušās kokos.
Laiks ir bēgšanas mēģinājums no nicinātās bezspēcības, kā zirnekļa tīkls tas pinas matos un aizsedz seju kaitinot ar saviem lipīgajiem pieskārieniem. Brīžos kad izdodas atrauties no kaitinošajās stīgām, virs galvas pavīd tukšas, melnas debesis un ir atļauts ievilkt plaušās svaigu gaisu un uz brīdi paskatīties lejup. Tur apakšā vijas upes caur mūžzaļiem mežiem, koku galotnes pārlaižas lieli paēduši putni un no zemes staro lepnums par esību ko tā piedzīvo. Kaut kur kalnu galotnēs kāda vientuļa kaza paslīd uz akmens šķembām un pārsteigta vēro garām skrienošo ainavu, lejup.
Mazliet piedeguša piena uz plīts riņķiem, uzbērts sāls, lai nesmird. Smilšains klons un sūnām klāti augļu koki pagalmā. Sāpes tāpat kā laiks ir škitamība, tie ir sekundāri un nesvarīgi. Svarīgi ir apskaidrības brīži, pastnieka zvans pie durvīm un tiekšanās pēc nezināmā. 
Palaid pa vējam matus un rokas, esi kā koks jūras malā, tik spēcīgs un tik dzīvs.