Tumsa, gaisma.


Tumsa, gaisma.

Tumsa nespīd, tā nespīd uz āru kā gaisma, tumsa klusē, ūdeni mutē ieņēmusi, bikla un spocīga. Tumsa ir miers un klusums acīs, aklums, kas mierina un apskauj kad nekā cita nav. Tumsa dziedē, tumsa aizver acis un atver prātu, atver vairāk kā redz acs. 
Gaisma kliedz, laužas ārā, apspīd visus apkārt, visu apkārt, nenosakāmi mainīgā un paliekoši draudīgā skaistumā. Gaisma kliedz un plēš tumsu gabalos. Un es nezinu kā vairāk žēl, izšķiestās gaismas vai saraustītās tumsas, izkliegto vārdu vai zaudētā miera. 
Dabā ir līdzsvars, mūsos arī. Un reizēm vajag ļaut vaļu tumsai, lai dziedē, lai sadzīst. Un reizēm vajag kliegt, lai sāp, lai plēš pušu, lai piekūst viss.