Uzplaucis un nolauzts zars


Uzplaucis un nolauzts zars

Un nevienam nerūp bailes, kas truli sāp, kā uzplaucis un nolauzts zars ceļa malā. Kā ozola sakne smilšaina izcirtuma malā, pamesta saulē ar atmiņām par lietus gāzēm un zīlēm matos. Kā iecerēts pumpurs baltajos ābeļu zaros, kā skudra lielceļa malā ar rudzu graudu uz muguras. 
Kā rasas nočukstēts un nepateikts, tas paldies paliek slepenākajā kabatā, pie sirds glabāts un ienīsts. Upēs kā bezgala lielās mutēs satek kārdinājumi un solījumi līdz zilu samtu apņemtos atvaros pazūd pēdējais palīgā sauciens. Līdz nogurst spīdēt saule un mēnesim apriebjas nakts. Kā nosalis zirnekļa tīkls mežmalā, vien nebeidzams klaudziens kaut kur tālumā.
Līdz viss baltais un līganais sapinas vienā lielā kamolā, kas mīksti veļas pa pasauli meklēdams laimi vai to ko satiek savā ceļā. Un nav pazīstams vai svešs, tas satiktais tuvais un nezināmais, nav vārdu, nav zīmju, tik pieskāriens bezmiega sapnī, kas smeldz kā lapsenes dzēliens papēdī. Līdz izgaist un novīst, līdz atkal vairs nesāp. Vai mazāk.
Un nav ne klusuma, ne nakts. Nav ne sāpju, ne cerību. Tik viena un liela bez gala un malām sajūtu jūra un atmiņu kalni tur tālumā. Līdz pasakām gandrīz visu par gandrīz neko.