Vai jūsu domāšanai ir vajadzīga filozofija?


Vai jūsu domāšanai ir vajadzīga filozofija?

Jā! Es savādāk nevaru. Nespēju pieņemt šo pasauli tādu kā to man teic esam citi. Man ir tā jāredz pašam. Jāizjūt tā ikkatrā vissīkākajā tās izpausmē un niansē. Jāizrunā katrs vārds, jāredz katrs sīkums.
Filozofija kāda tā šodien ir akadēmiskā formātā mani neapmierina, jo tā ir diezgan tālu no introspektīvās pasaules izzināšanas un izpratnes, kas ir subjektīva savā pirmatnīgumā, bet man objektīvākā visā tās varenumā. Turpretī filozofija, kas radusies domas vai idejas rašanās rezultātā sniedz gandarījumu manam pēc patiesības izslāpušajam prātam.
Es nedalu domāšanu no filozofijas. Mans domāšanas veids visos iespējamos zinātniskajos izpētes veidos tiek traktēts kā filozofisks. Doma un filozofija integrējas vienā veselā procesā – manī.
Šodien ir tendence domāšanu kā tādu izteikt skaitļos (informācijas apstrādes ātrums, lēmumu pieņemšanas ātrums, intelekts, smadzeņu tilpums…) un novest domāšanas pamatideju līdz absurdam salīdzinot to ar datortehnoloģijās izmantoto informācijas apstrādes modeli. (skat: R. Sternberg, Cognitive Psychology, jebkuru izdevumu)
Neopostmoderniskajā pasaulē (neopostmodernisms – postmodernisma pasaules izpratnes ideja apvienojumā ar introspektīvo pasaules analīzi un subjektīvi analītisko domāšanas skolu), es cenšos pievērsties domas izcelsmes misticismam, ko zinātnieki ir krietni pabojājuši. Vērtība ir pirmatnēji svaiga ideja, kas nav iedzīta sociāli pieņemtajos uzvedības un domas rāmjos. Brīvi plūstošs domas gājiens spēj radīt un izlolot kolosāli ģeniālu skatījumu uz pasauli, kas pēc autora nāves noteikti kļūs par kādas reliģijas pamatu. Taču šodien šādas domas tiek iznīcinātas jau pašā embrionālajā stadijā. Sociāli vēlamie rāmji, kuros mūs tur pašu pieņemtie likumi un vēlamie domas virzieni, kas nes labumu sabiedrībai nogalina brīvos prātus, kuri reizumis nespēj par sevi pastāvēt, jo baidās no sabiedrības attieksmes. Protams, brīva doma ir bīstama sabiedrībai, bet arī brīvdomātāji ir sabiedrības daļa, pati sabiedrība. Te nu mēs nonākam pie slēdziena, ka sabiedrība baidās pati no sevis un pati ir priekš sevis bīstama. Lai jums jauka diena!

Neopostmodernismā domas būtība slēpjas tās mistiskajā kreativitātē; Freida izpratnē zemapziņā; tajos apziņas slāņos kur rodas Ideja, Doma. Domāšanas fenomens šodien tiek klasificēts kā mentāla aktivitāte organisma smadzenēs. Savā laikā K.G. Jungs savos darbos norādīja uz tādu faktoru kā kolektīvā zemapziņa. Viņa teorijā tieši tur prāts smēlās zināšanas un rada materiālu kreatīvām idejām. Šodien šī teorija, maigi izsakoties, nav populāra. Lai gan Junga biogrāfijā pavīd daži fakti, kas liek apšaubīt viņa idejas un mūsdienu psihologi tikai smīn par viņa idejām, pats kolektīvās zemapziņas fakts nemaz nav tik absurds kā liekas pirmajā mirklī. Jungs norādīja, ka ir kāds zemapziņas veids kas uzkrāj sevī visu paaudžu un kultūru pieredzi un ko noteiktā apziņas stāvoklī ikviens var izmantot. Šīs idejas varbūt liekas līdzīgas dažu austrumu tautu reliģiskajām pārliecībām, bet šeit ir atsevišķi jāapskata Junga attiecības ar reliģiju. Viņa tēvs bija mācītājs un ģimenē bija stingri reliģiska gaisotne. Vēlāk gan pats Jungs pievērsās ne tik daudz reliģijai, bet gan psiholoģijai, taču reliģiskais misticisms saglabājas viņa darbos un domās visu mūžu.