Vibrācijas


Vibrācijas


Kārtējais cikls tuvojas pagriezienam, lapas sāk dzeltēt un krist tuvāk saknēm. Saules paliek mazāk un gaiss atdziest. Pasakas kļūst īsākas un varbūt laimīgākas, meli lielāki. Kā daļa no šī visa es gaidu zeltainos rītus un miglas pilnos ezerus, lai varbūt kādu reizi aizdotos turp kur katru gadu vēlos. Es zinu, tu dosies man līdzi, varbūt ne visu sapratīsi kā es to vēlos, ne visu apjūsmosi, bet būsi. Un tā visu laiku, uz robežas starp vientulīgu un sapņiem, klusumā un skaņās, līdz noreibst galva un gribas tikai turpināt griezties kopā ar pirmo sniegu. Līdz viss sastingst un sākas atkal no gala. Un savādāk nav bijis, vienmēr šādi, vienmēr līdz cikls noslēdzas un viss apklust, lai pēc brīža sāktos no jauna. Un tas pat nav laiks, tā ir sajūta, ka kaut kas notiek. Ka kaut kam ir jānotiek, intuīcija, pieradums. Rudens skaņas atnes nopūtas un attālus smieklus no vietām, kurp vairs neejam. Pacelties spārnos virs iedomātās laimes un ieskriet mākonī samērcējot spārnus. Kāda jēga lidot, ja nevar krist? Krist un atkal pacelties starp augstsprieguma vadiem debesīs. Aizvērt acis un izlepot, atstājot mirdzošo ūdens virsmu tālu virs sevis, sajust smagumu un ļaut, lai tas iztaisno muguru. Pacelt rokas un skatīties saules atskaņās. Dzīvība gatavojas miegam, mums jāpārziemo vaļējām acīm un siltām plaukstām.