Vientuļas durvis


Vientuļas durvis

Un smaidot es pasaulei visai to teikšu
Ka labāk nemaz vairs nevaram būt
Tev acīs no skumjākās laimes es bēgšu
Līdz sadegs un izplēnēs čokurā sirds
Un basajām kājām pa naglām es skriešu
Līdz sadursies, sadzels un salauzīs tās
No avota netīrā ceļmalā dzeršu
Jo tīrāks un šķīstāks par mani tas būs
Un aizvērtām acīm es pusnaktī kliegšu
Līdz liksies ka sāpes nu zudušas būs
Ir dzīve kā lielceļi līkločiem liekta
Un nezinām diena kur aizvedīs mūs
Un zudušos vārdos mēs nosauksim bērnus
Vien iedomu šupulī domas par tiem
Līdz sabruks tās manas sapņotās pilis
Mirks asinīs rokas un sāpēs vēl sirds
Ir lielceļa galā tur vientuļas durvis
Un putekļiem noklājies pusdienu galds
Ar ziediem un smaržīgas tējas krūzēm
Tur tiksimies atkal kad pienāks tas laiks