Vieta. Cilvēki. Laiks.


Vieta. Cilvēki. Laiks.

Ir enerģija, vistīrākajā veidā tā eksistē mums nezinot, līdz brīdim, kad mēs to sajūtam. Un tad virpulis ierauj sevī un aiznes citā līmenī, citā dimensijā un nelaiž vaļā vēl ilgi. Enerģija pārpilda dvēseli, saprātu un iztukšo no visa liekā un nesvarīgā. Un tad atliek tikai ļauties šim kamolam un smieties vai raudāt no sajūtu pārpilnības, no tā mežonīgā, neizprotamā esamības mūsos.
Vieta ievelk sevī rādot mums visu ko tā ir piedzīvojusi, visu, kas tai sakrājies gadsimtos. Mēs saplūstam ar vietu un nav vairs vārdu, nav nekā izņemot šo brīdi un tas tiek piedzīvots tik intensīvi un tik spēcīgi, ka griežas it viss. Zeme kļūst par jūru, ezers kļūst par stabilāko pamatni zem kājām, ik putns kļūst par draugu.
Cilvēki ar līdzīgām interesēm, tik dažādi un tik vienādi, visi kļūst par daļu no tā lielā enerģijas kamola, kas veļas mums pāri, ierauj mūs sevī un uzlādē ar tik lielu lādiņu, ka nespējam pat apjēgt cik lielas tas ir. Paliek nospiedums sirdī ar ikkatru mirkli, ikkatru vārdu un notikumu. Ir kas kopīgs cilvēkiem, kas aizraujas ar fotogrāfiju, vai jebko citu, tas ir pasaules redzējums, tieksme meklēt to nesaprotamo un neizjūtamo, meklēt neatlaidīgi, katrs pa savam, līdz tas atnāk un sagrauj visu ko bijām izdomājuši līdz tam. Un ir jūra jaunu sajūtu un mēs kļūstam lielāki. Būt kopā ar šajā enerģijā ar cilvēkiem, kas arī vēlas tur būt nozīmē būt vienotiem, sajust viņu domas un sajūtas kā savas. 
Laiks apstājas, nav ne rītu ne vakaru, ne dienu, ir mirklis, kas velkas bezgalīgi un mēs varam tikai ļauties tam, jo pretoties ir neiespējami. Un tad ikkatrs ir nokļuvis kaut kur jaunā laikā un jaunā vietā un viss ir mainījies. Ir grūti saprast, ir grūti pateikt, vārdi nav tas, kas spēj aprakstīt šo sajūtu un šo notikumu. Tas paliek piedzīvots un brīnišķīgi skaists.
Un tad mēs saprotam, ka nav ne laika, ne vietu, ne cilvēku, tā, kā līdz šim esam domājuši. Vārdiem nav nozīmes kādu to zinājām. Mēs esam ieskatījušies citā, pavisam savādākā esamības dimensijā.
Un es stāvu nakts vidū ezera krastā un smejos un raudu vienlaicīgi, es esmu gan priecīgs, gan bēdīgs vienlaicīgi. Es esmu viens ar visu, es esmu daļa no visa. Un viss ir manī. Nav spēka ne kustēties, ne gulēt, ne arī vajadzības to darīt. Un es lidoju, un peldu un zeme zem kājām čukst stāstus un viss pasaules smagums ir manī, kā nebeidzams ceļš ar putekļiem klātiem akmeņiem tuvējās pļavās. Tālumā ierejas suns, tad vēl viens, un tad iedziedas gailis un sākas jauns cikls, jauns aplis, tik augšup vien.
Fototurisms.lv ir audzis par ko lielāku un ko vairāk, kā tas bija sākumā, bet tas dzima jo tā tam bija jānotiek. Un kā bērns, tas aug un niķojas, bet tas velk mūs sev līdzi. Mēs esam auguši šajās dienās, iztērējuši visus spēkus, bet tomēr esam pilni enerģijas, mēs esam enerģija, mēs esam bezgalīgi. 
Uz tikšanos virpuļos,
Mārtiņš Vanags
www.fototurisms.lv