Vilki


Vilki

Sals stindzina pirkstus un vēja appūsto seju, mierina vien doma par silto krāsns mūri, kas sagaida mājās, par siltām vilnas zeķēm un mājīgā miera gan apkārt, gan sirdī. Satumst un mežs paliek aizvien biezāks, tukšajos koku zaros iesalušās vasaras paliekas atspīd pēdējos saules staros. Uz brīdi klausos zābaku cīņā ar pabiezo sērsnu un sasalušajiem koku zaru atlikumiem manā ceļā. Apstājos mežmalā.
Kaut kur aiz pļavām mirdz māju ugunis, ierejas suns un tālumā dzirdamas plaisas ezera ledus segā. Ievelku pilnas plaušas auksti stindzinošā gaisa un izpūšu lielu baltu tvaiku mākoni, nu jau melnajā nakts svinīgumā. Aizvērtām acīm es skatos uzlecošajā mēnsī un galvā skan kaut kur dzirdēta melodija. Turpat blakus nosapņoti vai redzēti seju tēli ar cilvēkiem, kam varbūt kādreiz lemts ienākt manā dzīvē. Sastingusī nolemtība un pateicība ar kādu daba uzņem ziemas beznosacījumu piedāvājumu pamazām pārņem arī mani. 
Visapkārt ir klusums un tumsa, melna auksta nakts. Un es esmu te, viens pats visuma centrā, vai nomalē un nav ne jausmas uz kuru pusi iet un ko teikt. Es jūtu kā griežās zeme, kā apkārt sanākuši sen dzīvojuši cilvēki ar savām rūpēm un lūgumiem un visi dzied to pašu neatpazīstamo un kaut kur dzirdēto dziesmu ko vilki meža otrā malā. Visa pasaule nopūšas un acs kaktiņā piesalst asaras lāse. Un zeme griežas un es esmu laimīgs, jo nav ne mirkli jāstāv uz vietas un var nedomāt, var nesāpēt, bet var aizvērt acis un lidot. Kaut vai tepat, kaut vai uz riņķi, kaut vai tepat virs melnā sniega. Lidot līdz ir izsalis tas smeldzoši trulais kamols kaklā, tā grauzošā sajūta, līdz vējš un mana izelpa kopā veido to pašu melodiju, kas skan visapkārt. To kluso dziedāšanu un neredzamā aplī stāvošo garu padomus.
Un tā, līdz var atkal kliegt.