Virpuļi naktī


Virpuļi naktī

Priecīgs par Tavu prieku, kaut pašam nebija sava. Tā vieglāk, un drošāk būt. Sakost zobus un pārdzīvot, nogaidīt līdz Tavās acīs ir atkal mirdzums kas silda un liek būt laimīgam. Ne pašam, tā grūtāk. Būt laimīgam nozīmē būt pret visu pasauli, pret visiem un tikai sev. Sev pašam. Tā grūtāk. Bet tā ir pa īstam, tā ka smiekli raujas pār lūpām, tā ka gribas kliegt un dejot. Un pat ja pirmās reizes grūti, tā vieglāk. Laimīgam būt. 
Nenogrimt un nepazust tajā savā tumšajā pusē, tajā kas glabāta vien sev un cītīgi slēpta no spoguļiem meža pļavās. Kā rasā izmircis zīda lakats, prieks krīt no iedomu kokiem sniegā, pinas pa kājām un dzeļ ar savu ledaino elpu nosalušajos papēžos. Iedomātas pilsētas paskrien garām un neatvadās, vien piemirsies dzejolis skan kaut kur pamalē kā vēja nesta izpostīta stārķa ligzda. Dziesma kurā nedziedz, bet ir tik daudz skumju, ka asaras līst no saulē izkaltušajiem akmens stāviem. Debesis kas neredz un kam vienalga cik prieka vai neprāta būtu mūsos, tajā pat laikā dziedējošs lietus un rudens salnu nosaldētie koku zari atņem pēdējo miglaino priekšstatu par laimi. Naktī, tumsā virs mums griežas neskaitāmi melni virpuļi, kas ierauj un aiznes visas domas, un tikai reto pamet atpakaļ mums kā sapņus. Un ne vienmēr mūsu pašu. Un virpuļi nebeidzas.