viss skaistums ir vien tajā


viss skaistums ir vien tajā

Ar pieri ieskrien ģitāras stīgās, iesāpas zobs no nesasteigtā, un tu vēro kā ziepju trauks beidz tev plaukstā. Līdz smiekliem maza pasaule, pārāk reāli sapņi un nogurums, kas pārāk daudz ko dod. Un spārni nav salauzti vai apdeguši, nav nogriezti vai izplūkti kautiņā, spārni ir noguruši tik ļoti, ka pat nesāp tiem uzguļoties nakts melnumā. Spārni velkas aiz tevis kā ļenganas lāstekas pavasara pelēkajā atkusnī, kaitinot stipros un nogalinot vājos. Aiz muguras paliek spalvām piebārstītas sliedes un noberzto apavu zoles. Aiz muguras paliek viss.
Un nav nozīmes uz kurieni tu ej, no kurienes ir nācis spēks atnākt līdz šejienei, nav nozīmes kurp plānoji iet. Spēka pietiks vien samērcēt eļļā sadilušos spārnus un uzvilkt sērkociņu. Un tad tu būsi viens no mums, viens no daudziem, kas nespēja lidot, kas mēģināja un nogāzās un visiem būs žēl, bet visi līksmos, jo nevienam jau nesanāk. Visi grib, bet nevienam nesanāk. 
Un viss skaistums ir vien tajā, cik skaisti izliecies pirms paklūpi, vien tajā, cik skaisti māki ieņemt starta pozu, jo nevienam jau neinteresē kas notiks tālāk. Nevienam negribas domāt kas tālāk.