Viss var mainīties


Viss var mainīties

Netīros spoguļos paslēpies rīts sakrusto rokas un pamazām aust. Un lielceļa akmeņu mestajās ēnās slēpjas vēl nakts dzestrums, līdz saule to izkliedē pavisam, uz kādu brīdi. Tā paša lielceļa vidū stāv vientulš cilvēks, pacēlis galvu viņš skatās baltajos, retajos mākoņos un gribētu kliegt. Taču nesāp tik ļoti vēl, nepietiek spēka kliegt, vajag skaļāk, vajag vairāk tās dziesmas, tās sāpes vai varbūt tās saules, kas griež acīs.
Un cilvēks ir viens ar sevi, tik bagāts cik daba viņam apkārt, tik putekļains kā ceļš, uz kura viņš stāv. Vai turpināt dziedāt, vai turpināt sāpēt, kad krustceles ir nupat aiz muguras? Viņš nesaprot, viņš negrib saprast, viņš grib kliegt un nedomāt, viņš negrib iet tālāk. Tālāk tur nezināmajos lielceļa putekļos varbūt slēpjas kas skaists, bet varbūt vēl asas šķembas, uz kurām saplēst kurpes un sadurt pēdas. 
Un acīm aizvērtām viņš vēro mākoņus un atmiņas, kas slīdz ātrāk kā mākoņi, ātrāk kā lielceļš.
Bet viņš iet, līdz bezspēkā krīt, tālāk no visa, tālāk uz priekšu, līdz beidzas ceļš, vai pietrūkst spēka.
Viss var mainīties.