zilzaļ-dzeltenpelēks

zilzaļ-dzeltenpelēks

Pavirši, ka jauns dzejnieks, es izplešu plaukstas pret slapjo meža tumsu un izlaižu no sažņaugtajām pirkstu važām gaismu, zilzaļ-dzeltenpelēku un lēkājošu jaunību, nervozi lēkājošus gaismas kūļus pelēkajā tumsībā. 
***
Uz brīdi nobīstos tumsas, kas klusi draud izspiest logu rūtis un sagāzties iekšā aprijot grāmatas un istabas augus.
***
Pāri Rīgas centram lēnām, ar lēcieniem, nolaižas liela ūdens lāse, savās pēdās atstājot saraustītu ūdens sliedi uz pārlieku slapjā stikla. Lāse tēmē tieši uz Zinātņu akadēmiju un, pilnīgi nesaistīti, prātā joņo haotiskas domas bez konkrēta mērķa un virziena. Domas domu pēc, domāšanas pēc, jo prāts ir ietrennēts kaut ko radīt. Bet bez virzības un gultnes radošums ir tikai tukšu šļakatu izvirdums tuksneša kāpas pakājē, upe kas plūst nekur. Un laikam lielākās grūtības ir šo upi ielikt gultnē, izrakt un parādīt kurp tai tecēt. Un tikai pēc garas un smagas darba dienas, stāvot sāpošām, tulznu pilnām plaukstām upes krastā, varēs priecāties par to skaisto braslu, kam pāri traucas ūdens, un par zaļajiem krastiem, kas slēpj dziedātājputnu saimes un to mielastus. Un tikai vakarā saulriets būs gana skaists, ja visu dienu būs strādāts un domāts par saulrietu. 
Prātam, kas reiz iepazinis radošuma spēku, ir lemts ciest katru mirkli, kad radīts netiek nekas. Tas nepāriet un nepazūd.
Radošumu var izkop un iemācīties, var uztrennēt, var atvērt prātu, bet to aizvērt nevarēs vairs nekad. Nesajūkot prātā nevarēs aizvērt. 
***
Un šobrīd es baidos pats no sava prāta.